Atgriešanās jaunībā


– Vai jūs visu mūžu tikai Aleksandra Puškina 2.vidusskolā esat mācījusi bērnus?
– Nē, mana pirmā darba vieta nebija Liepājā. Es sāku strādāt 1953.gadā Engures skolā. Un tagad, pēc piecdesmit gadiem, man piezvanīja bijušie audzēkņi un uzaicināja uz tikšanos. Aizbraucu, un tas bija neaizmirstams brīdis. Tā bija tikšanās ar jaunību. Jo tiekoties ar šiem tagad jau pusmūža cilvēkiem, es atcerējos pirmo dienu savā jaunajā darba vietā. Man, jaunajai skolotājai, ierādīja dzīvoklīti, pa kura logu varēja redzēt jūru. Vakarā, kad paliku viena savā istabā, piegāju pie loga un skatījos uz to pusi, kur Liepāja. Tā stāvēju un domāju: ak Dievs, kā es tos trīs gadus te izturēšu! 
Bet, kad tie obligātie gadi pēc augstskolas norīkojuma pagāja, man bija ļoti grūti izšķirties, ko darīt tālāk. Biju jau iedzīvojusies, biju saradusi ar saviem skolēniem, jau uzsākusi vadīt dramatisko kolektīvu kultūras namā. Man bija citi darba piedāvājumi, piemēram, aicināja iet strādāt uz Mērsragu. Taču ģimenes apstākļi bija izveidojušies tādi, ka mamma mani lūdza atgriezties mājās Liepājā. Jā, starp citu, mani pirmie audzēkņi Engurē aicina mani atkal braukt ciemos pavasarī, kad skola svinēs savu jubileju. Ja veselība ļaus, tad atkal tikšos ar saviem jaunības gadiem. 
– Tātad pati esat liepājniece?
– Vistīrākā! Vispirms es mācījos 5.pamatskolā, kura mainīja savu apmešanās vietu, bet ne pēc savas gribas – kara gadi ienesa savas izmaiņas. Vienu brīdi mūsu skola bija izvietota pat kādā privātā dzīvoklī, stundas sākās agri no rīta, jo pa dienu notika krievu aviācijas uzlidojumi, un mūs, skolēnus tad laida mājās, lai tiekam līdz patvertnei. Atceros arī to, kā vēlāk pēc kara mēs, skolēni, attīrījām 5.vidusskolas telpas. Pēc tam mācījos un pabeidzu 1.vidusskolu, Liepājas Skolotāju institūtu un Rīgas Pedagoģisko institūtu
– Kā jūs no pirmās darbavietas atpakaļ sagaidīja Liepāja? Nu jau pašai bija jāmeklē, kur strādāt?
– Atgriezos mājās augusta beigās, tātad pāris dienu pirms jaunā mācību gada. Aizgāju uz Izglītības nodaļu, taču pilsētas skolās latviešu valodas skolotāja vietu nebija. Man piedāvāja darbu Rīgas Neklātienes vidusskolas Liepājas filiālē. Manā klasē mācījās gandrīz tikai jauni, skaisti puiši, daļa no viņiem vēl armijas formastērpos nāca uz skolu. Šo klasi izvadīju no vidusskolas. Bet drīz pēc tam, kad biju jau sākusi mācīt vakarskolēnus, man piedāvāja vēl nedaudz stundu 2.vidusskolā, mazajiem bērniem – otrajām klasēm – mācīt latviešu valodu.
– Taču tā ir skola, kurā mācības notika krievu valodā?
– Tāpēc jau šaubījos, vai es varēšu šo darbu veikt. Jo pati tolaik krieviski runāju visai slikti. Bet skolā vēlējos strādāt, un toreiz par mācību daļas vadītāju bija sācis strādāt Vladimirs Loskutovs, vēlākais direktors, kas mani iedrošināja: "Nebaidies, tu mācīsi viņiem latviešu valodu, mazie tev – krievu valodu!" Tā es sāku strādāt 2.vidusskolā. Pēc gada mācīju jau otrās un trešās klases bērnus, un ar laiku arī slodze kļuva aizvien lielāka. Tā pakāpeniski notika mana ienākšana skolā, kurā aizritēja viss mans darba mūžs. Vēlāk sāku audzināt klasi. No vakarskolas aizgāju, kad biju savu audzināmo klasi izvadījusi.

"Savu izšķiršanos es nenožēloju"

– Un tomēr droši vien nebija viegli iejusties citas mentalitātes kolektīvā. Kas bija tas, kas palīdzēja palikt skolā ar krievu mācībvalodu?
– Te man jāpastāsta vēl kas. Man visu mūžu ir nākusi līdzi vēl viena liela mīlestība. Tā ir teātra spēle. Pati jau skolas laikā aktīvi piedalījos dramatiskajā kolektīvā, sākot no pamatskolas gadiem, un turpināju arī tad, kad mācījos institūtā. Vēlāk, vienalga, kur vien strādāju vai mācīju, gan pati spēlēju uzvedumos lomas, gan ar bērniem, saviem skolēniem iestudējumus veidoju. Es vispār ar pašdarbību daudz esmu nodarbojusies, arī tautiskās dejas dejojusi, gan tad, kad strādāju Engurē, gan te – Liepājā. Kad vajadzēja izvēlēties turpmāko dzīves ceļu, man bija grūti izšķirties starp teātri un skolotāju. Jo režisors Jānis Lūsēns mani bija noskatījis vienā no izrādēm un aicināja uz teātra studiju. Bet jāteic, ka vēlāk, kad strādāju skolā, teātra mīlestība nekur nepazuda. Jau tūlīt pēc tam, kad sāku strādāt skolā, jau palīdzēju skolotājai, kas vadīja dramatisko kolektīvu, līdz pamazām tas pārgāja manā pārziņā. 
– Kā iznāca, ka skolotājas amats guva virsroku pār sapni par skatuvi?
– Tas notika divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, maniem vecākiem nebija tādu līdzekļu, lai meitu sūtītu uz Rīgu studēt, un, otrkārt, laikam jau pats liktenis savu pirkstu pielika, jo laikā, kad pabeidzu vidusskolu, konservatorijas teātra fakultātē neuzņēma jaunus studentus. Domāju, pastrādāšu gadiņu un tad iešu mācīties par aktrisi. Bet nenocietos to gadu, nāca rudens, visi kaut kur iestājās, arī manas draudzenes. Tā arī es aizgāju un pieteicos studijām Liepājas Skolotāju institūtā. Taču tagad ar pārliecību varu teikt, ka ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos tieši šo darbu!

Pret klajo nepatiku

– Pastāstiet, kā jums gāja skolā? Jūs pati, kas mīlat latviešu literatūru, savu dzimto valodu, un mazi cittautiešu bērni, kuriem ir jāiemāca izpratne par latviešu valodu un kultūru. Vai bērni labprāt pieņēma to, ko jūs mācījāt? 
– Ir gājis visādi. Ar tiem pavisam mazajiem, jaunāko klašu skolēniem, nebija ne sarežģīti, ne grūti. Viņi labprāt klausījās, ko stāstīju, kopā burtojām un mācījāmies latviešu vārdiņus. Grūtāk bija vēlāk, kad Liepājā ar jauniem virsniekiem papildinājās kara bāze, un viņu bērni sāka nākt mūsu skolā. Jāteic, ka 2.vidusskolai vienmēr ir bijis augsts prestižs un audzēkņu mums netrūka. Bet tad klasēs ienāca zēni un meitenes, kuri pirms tam latviešu valodu nemaz nebija mācījušies. Vajadzēja latviešu valodas stundās izveidot grupas – vienā skolēni ar priekšzināšanām, otrā tie, kuri latviešu valodu sāk apgūt no pamatiem. Viss darbs bija jāveic vienā stundā, tāpēc vieniem uzdevu kādu uzdevumu, lai pilda, un tikmēr strādāju ar otrajiem. 
– Kāda bija skolēnu attieksme pret latviešu valodas un literatūras stundām?
– Atklāti runājot, netrūka tādu bērnu, kuri negribēja valodu mācīties. Vairums skolēnu tolaik uzskatīja, ka viņiem latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas. Un to arī pateica acīs: "Kam man tā jūsu valoda vajadzīga!" Tādu, kuri pauda šo noraidošo nostāju, netrūka kā pamatskolas klasēs, tā vidusskolā. Vēlāk, kad Latvija atguva neatkarību, tad gan mainījās kā nostādnes valsts mērogā, tā arī skolēnu attieksme. Un mācīt bērniem latviešu valodu kļuva pavisam cita lieta. To varēja ar prieku, ar aizrautību.
– Taču, cik saprotu, arī jums pašai bija jāmācās mācīt latviešu valodu citu tautību skolēniem, tiem, kuriem tā nav dzimtā valoda, bet gan svešvaloda.
– Tur jau bija tā problēma! Jo es atnācu uz krievu skolu pēc institūta beigšanas, kurā man nevienu stundu nebija mācīta tā metodika, pēc kuras māca latviešu valodu kā svešvalodu. Tāpēc varu teikt, ka nenovērtējamu atbalstu man, jaunai skolotājai, sniedza kolēģes Leokādija Ragovska un Helēna Popova. Viņas man palīdzēja iesākt. Vēlāk, tad jau pamazām man šī prasme radās. Bija arī dažādi kursi, katru vasaru vienu nedēļu Rīgā notika semināri skolotājiem, kuri māca latviešu valodu bērniem, kam tā nav dzimtā. Kad aizgāja iepriekšējā Latviešu valodas skolotāju krievu skolās metodiskās apvienības vadītāja, šo uzdevumu uzticēja man. Un vadīju šo apvienību ilgus gadus, mācoties pati un dodot savu māku saviem kolēģiem. Savulaik es strādāju Pedagoģiskajā institūtā un mācīju topošajiem skolotājiem, kā mācīt latviešu valodu bērniem, kuriem tā nav dzimtā valoda. Kā arī krievu plūsmas studentiem lasīju latviešu valodas un literatūras kursu. Vadīju šiem topošajiem skolotājiem arī prakses, tāpēc man ir liels prieks, ka mani studenti vēlāk paši strādāja mazākumtautību skolās par skolotājiem. 
– Kas palīdzēja laikā, kad skolēni pauda nepatiku pret latviešu valodas stundām?
– Man pašai daudz deva tas, ka vadīju dramatisko pulciņu. Jo tur, darbojoties ar bērniem, varēja smelties spēku, jo viņi to darīja ar prieku, un jāteic, ka tādējādi arī maniem skolēniem tuvāka kļuva literatūra. Krievu skolas bērni ir ļoti darbīgi, viņiem patīk būt uz skatuves, patīk uzstāties. Ko tik visu mēs spēlējām! Sākot no pasakām, kā "Sniega karaliene", līdz krievu klasiķiem kā Aleksandra Puškina "Akmens viesis", līdz latviešu rakstnieku lugām. Ar bērniem uzvedām fragmentus no Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!", pat fragmentus no Andreja Upīša "Zaļās zemes". Tieši ar to, ka bērniem tik ļoti patika spēlēt, viņiem iepatikās latviešu literatūra. Lai gan iestudējumus mēs gatavojām krievu valodā.
– Vai bijāt arī klases audzinātāja? Un kā jūs uzņēma šie bērni, galu galā citiem audzinātājas bija viņu tautietes?
– Nejutu nekādas atšķirības ne no bērnu puses, no vecākiem. Sākumā, kad man ar krievu valodu negāja tik raiti, man pat bija tādas situācijas, kad palūdzu vecāku komitejas pārstāvjus, lai viņi palīdz vadīt politinformācijas vai sagatavot klases sapulces. Un viņi labprāt nāca man talkā, nebija nekādas pretestības vai pārmetumu, ka, lūk, audzinātāja netiek galā ar saviem pienākumiem. Arī ar bērniem vienmēr esmu sapratusies. Sākumā ar klasi runāju krieviski, taču tagad, kad satieku savus bijušos audzēkņus, viņi ar mani labprāt sarunājas latviešu valodā. 
Man bija vēl viens darbs, kas palīdzēja rast kontaktus ar bērniem, jo deva iespēju iepazīt viņus ārpus stundām. Tas bija Internacionālais klubs, kuru man uzticēja vadīt. Un es šo darbu veicu ar prieku. Jo mēs visur braucām, piedalījāmies festivālos, tiem gatavojoties arī iestudējām dažādus priekšnesumus. Te atkal varēju likt lietā visu to, kas pašai savulaik bija paticis. 
– Ko tāds Internacionālais klubs deva jums pašai?
– Tas pavēra jaunas iespējas. Tagad ir visai populāri projekti, kuros iesaistās dažādas skolas, piemēram, mazākumtautību un latviešu, lauku un pilsētas. Bet arī padomju gados bija visai populāri, ka skola draudzējas ar citu skolu gan tepat Liepājā, gan Latvijas robežās, gan citās valstīs. Mums bija savi draugi Lietuvā, Igaunijā. Mums tepat bija draugi latviešu skolās – 5. un 6. vidusskolā un Nīcas vidusskolā. Kopā rīkojām draudzības vakarus, lai būtu interesantāk, izdomājām tiem dažādas tēmas. Ar visādām atrakcijām, klātiem galdiņiem. Lai bērni nesēdētu malā vai nenodalītos pa savām grupiņām, viņi vietas pie galdiņa izlozēja, un varēja sadraudzēties un iepazīties dažādu skolu zēni un meitenes. Viņiem tas patika. Arī man kā skolotājai bija interesanti šādā veidā darboties, jo satikās taču arī kolēģi, mums arī bija ko pārrunāt par savu darbu, par to, kā to padarīt bērniem interesantu. 
– Viena lieta ir mācīt valodu, taču jūs bijāt arī literatūras skolotāja. Tā jums bija mīļa jau no bērnības. Vai izdevās kaut mazliet aizraut arī bērnus?
– Es, mācot literatūru, daudz ko skolēniem stāstīju arī par Latvijas vēsturi, jo pati savā mūžā daudz ko esmu pieredzējusi un pārdzīvojusi, arī mana ģimene ir mētāta laikam līdzi. Tāpēc vēl jo vairāk izjutu Latvijas likteni un varēju par to stāstīt audzēkņiem. Visus kara gadus es šeit nodzīvoju, tāpēc zināju, kas tiek melots, kas piepušķots. Stāstīja jau, ka 1945.gadā padomju karavīrus ar ziediem sagaidīja. Es to biju pieredzējusi. Kādas muļķības, nekādas sajūsmas nebija, arī ziedu ne.
– Taču bija laiki, kad par Latvijas vēsturi labāk bija nerunāt skaļi.
– Bija jau laiks, kad tiešām labāk bija klusēt un runāt tā, kā mācību grāmatās rakstīts. Jo padomju laikā visu stingri uzmanīja, visi mācību stundu plāni bija jāatrāda, jāapstiprina. Kā jau teicu, tajā laikā man pašai palīdzēja gan tas, ka iestudējām lugas dramatiskajā kolektīvā, jo deva man gandarījumu, gan tas, kā darbojāmies ar bērniem pēc stundām, ka visur braucām ekskursijās. Kad Latvija atguva neatkarību, maniem skolēniem bija tik daudz jautājumu. Gan par leģionāriem, gan par to, kāpēc tik daudz latviešu kara laikā aizbrauca prom no Latvijas un palika dzīvot svešumā. Es viņiem skaidroju, stāstīju par izsūtīšanu, arī par to, kā pavadīju kara gadus, kā mēs, vēl skolēni būdami, gājām tranšejas rakt, kā notika uzlidojumi.

Atbalsts un sapratne

– Un pedagogu kolektīvs, kā jūs sapratāties?
– Padomju laikā viss bija mierīgi, mani labi uzņēma. Grūtāks brīdis bija pārmaiņu laikā, kad Latvija bija ceļā uz neatkarību, kad Maskavā notika pučs. Tad gan varēja just, kurš ir kurš un kādi kuram ir uzskati. Taču tagad tie, kuri bija pret Latvijas neatkarību, jau vairs nedzīvo šeit. 
– Kas no visiem šiem garajiem darba gadiem palicis atmiņā kā patīkamākais?
– Tie ir mani kolēģi. Jo kolektīvs mums skolā vienmēr ir bijis draudzīgs, tāds, kurā cits citu atbalsta. Varu pateikt tikai paldies par to, ka mani darbabiedri ir bijuši saprotoši manās bēdās, jo ir bijuši zaudējumi un smagi brīži, esmu pa šiem gadiem atvadījusies no daudziem saviem tuviniekiem, un kolēģi mani atbalstīja un mierināja. Tāpat priecājās līdzi, kad man bija prieks par manu mazbērnu panākumiem, jo Edgars ar savām dziesmām ir piedalījies bērnu "Eirovīzijas" konkursos, savukārt Baiba labi mācījās skolā, tagad studē tūrisma vadību, un viņa arī vēl strādā. Baiba vispār no manis ir mantojusi prieku darboties, viņa jau skolas gados bija aktīva un darbīga, vēlāk darbojās domes Jaunatnes lietu komisijā, un vispār ir jauka un mīļa meitene.
– Pa visiem šiem gadiem tik daudz skolēnu ir bijis. Kā viņus visus atmiņā paturēt?
– Tas tiešām nav iespējams. Jo tie, kas ar mani kopā bija kā bērni, vēlāk uz ielas nāk klāt kā pieaugušie. Pienāk man tāds liels vīrs, smejas, apķer un saka: vai neatceraties, es taču esmu jūsu skolnieks. Šovasar man divi tādi gadījumi bija, kad pienāca klāt jau pieauguši cilvēki un uzrunāja: "Skolotāj, kā jums iet?" Bet, kad sākam runāties, tad gan atceros, sevišķi, ja vēl pastāsta, kāds viņš skolā bijis, vai kādus numurus izstrādājis. Tādas tikšanās, kad skolas gadi jau aiz muguras, vienmēr ir aizkustinošas. Redziet, ko man rakstīja viena no klasēm, kad satikāmies piecus gadus pēc izlaiduma. Mani sauca par savu skolas laika māmiņu. Un paši tie nerātnākie skolēni bieži vien izrādās tie sirsnīgākie un saprotošākie tādos brīžos, kad man dzīvē gadījās patiesi smagi brīži. Un tas sniedz gandarījumu.
– Ja būtu dzīvē iespēja sākt no jauna, kaut ko pārspēlēt? Ko jūs darītu savādāk?
– Es laikam tomēr paliktu pie skolotājas darba. Kaut arī man ļoti patika spēlēt teātri, redzu, ka biju atradusi savu īsto ceļu.
– Kā jūs uzslavētu skolotāja darbu? Kas tam dod šo pievilcību, par kuru jūs runājat? Jo galu galā bērni paliek bērni, ne viņi tik uzcītīgi mācībās, ne tik rātni un paklausīgi.
– Man palīdzēja tieši tas, ka es arī daudz laika pavadīju ārpusklases nodarbībās. Ekskursijās, sarīkojumos. Tas bija tas, kas man pašai sagādāja gandarījumu un ļāva arī man redzēt savus skolēnus pavisam savādākus, nekā tas ir, kad viņi rātni sēž solā. Tas pats Internacionālais draudzības klubs, ko es vadīju. Ziniet, kur viņi man bija aizbraukuši? Pat uz Slobodsku, uz vietu, kur Rainis dzīvoja trimdā. Mēs sarakstījāmies ar Slobodskas skolu. Man gan neiznāca aizbraukt līdzi, es kā par nelaimi tieši tad saslimu, aizbrauca cita skolotāja, bet bērni bija patiesi gandarīti. Bet pēc tam mēs atkal uzņēmām šos skolēnus pie mums ciemos. 
– Kāda tipa skolotāja jūs esat? Vai tiešām pa visiem šiem gadiem neapnika iet uz skolu, klasē un atkal no jauna mācīt?
– Man tā nebija! Gadiem ejot, man bērni aizvien vairāk paši palīdzēja. Es nemēdzu dalīt skolēnus sliktajos un labajos. Mana attieksme pret visiem bija vienāda. Nē, protams, ir jau kādreiz arī jāparājas. 
– Kā rīkojāties, ja bērni nevēlējās mācīties?
– Es daudz runāju arī ar viņi vecākiem. Bet nekad es nedarīju tā, ka vecāku sapulcēs skaļi pārmetu. Vienmēr tās mammas vai tētus, ar kuriem gribēju aprunāties par viņa bērnu, paaicināju sānis, pēc sapulces, lai klusām aprunātos, kas ir ar bērnu, pastāstītu, kādas viņam grūtības mācībās. 
– Ko jūs darāt tagad?
– Vēl viena mana mīlestība ir mūsu dārzs, kurā tagad, rudenī, saimniekojam abi ar vīru Kimu. Un priecājamies par savu mazbērnu gaitām un panākumiem.